+371 2911 4238,
foresttravel@inbox.lv
 
 

Medību apraksti

Lāču medības Karēlijā



Lāču medības Karēlijā
Mēs, trīs mednieki no Latvijas, nolēmām, ka vajadzētu beidzot izmēģināt veiksmi lāču medībās. Interesējoties par iespējām un piedāvājumiem, mūsu izvēle krita uz Karēliju. Tam par  iemeslu bija pieredzējušu mednieku nostāsti, ka Karēlijā ir diezgan liels lāču blīvums. Drusku mulsināja informācija, ka tajā pusē lāči esot tādi pasīki. Bet lācis paliek lācis, arī medību tūres cena bija pieņemama, tāpēc savu izvēli  nemainījām.

Agrā augusta rītā devāmies ceļā. Lidojums no Rīgas līdz Sankt-Pēterburgai ilga 40 minūtes. Lidostā mūs sagaidīja medību tūres organizators Aleksejs. Pēc iepazīšanās, sēdāmies mašīnā un devāmies 700 km tālā ceļā.  Braucot, pārrunājām medību plānus, un piekritām Alekseja piedāvājumam, ka viens no mums paliks medīt netālu no Dņeprozavodskas pie vietējā jēgera Viktora, bet, es ar otru kolēģi, brauksim tālāk  līdz Medvežegorskai, apmetīsimies pie jēgera Sergeja. Pēc nostāstiem sapratām, ka tur lāči staigā gandrīz „bariem”, bet ar servisu ir tā kā ir. Netālu no Dņeprozavodskas mūs sagaidīja  Viktors. Atstājām savu kolēģi viņa gādībā, novēlējām šaut garām un turpinājām ceļu. Uz vakara pusi, kad ceļš palika galīgi neizbraucams, sasniedzām savu gala mērķi – palielu ciemu ar apmēram 50 mājām un 5 veikaliem. Pie savas mājas vārtiem mūs sagaidīja jēgers Sergejs, kurš kopā ar savu draugu, vietējo milicijas pilnvaroto, mūs sagaidīja ļoti smaidīgi un laipni, turēdamies viens pie otra, jo esot mūs ļoti ilgi gaidījuši un laiku īsinājuši sev patīkamā veidā, no kā bija stipri noguruši. Pēkšņi sajutāmies kā nokļuvuši filmā „Nacionālo medību īpatnības”.  Neskatoties uz mūsu nogurumu pēc tālā ceļa, nevarējām atteikt sagaidītāju viesmīlībai un sirsnībai un nosēdējām līdz pat trijiem naktī, apspriežot medību programmu nākamai dienai.

Otrā rītā brokastīs ēdām zivis, kuras mīt tikai Oņegas ezerā. Šīs zivs vietējais nosaukums ir „rjapuška”, tā attāli atgādina mūsu salaku, tikai treknāka un garšīgāka. Pēc brokastīm devāmies apskatīt medību vietas, pirms tam iebraucot zivju audzētavā un piekraujot pilnu mašīnas piekabi ar beigtiem lašiem. Tipiska medību vieta - liels, ar auzām apsēts lauks meža vidū, kura centrā uzsliets medību tornis un no tā apmēram 20-30 m attālumā ierīkota barotava.  Apbraucām 3 laukus un visur redzējām svaigas lāču pēdas, noēstas auzas, tātad pagājušajā naktī te ganījušies lāči. Visās barotavās piebērām svaigu ēsmu – atvestos lašus. Ēsma izplatīja tādu smaku, ka neviens lācis 10 km attālumā, pēc mūsu domām, nepaliks vienaldzīgs. Tomēr jēgers mūs apskaidroja, ka lāču parādīšanās pie ēsmas ir saistīta ar ogu un riekstu ražu taigā. Jo lielāka raža, jo mazākas izredzes, ka lācis nāks pie barotavas.

Atgriezāmies mājās, kur mums izsniedza ieročus. Man tika Blaizers 3006 kalibrs ar divām patronām, jo pārējās Sergeja sieva bija noslēpusi ( patronas atradās trešās dienas beigās veļas mašīnā). Tas nozīmēja, ka kļūdīties es nedrīkstu. Otram medniekam piešķīra pusautomātu Braunings 300Win.magnum. Par laimi šīm patronām jēgera sieva nebija tikusi klāt. Pēc ieroču apskates jau bija pienācis laiks gatavoties medībām. Devāmies ceļā un ap pusē pieciem jēgers pieveda mani pie medību torņa, bet pats palika mašīnā apmēram puskilometra attālumā. Sēžu tornī, lūkojos apkārt, paiet kāda stunda, vēl ir gaišs, kad lauka tālākajā stūrī nobrīkšķ zars. Drīz jau ieraugu arī lāci. Tā kā lāci medībās redzu pirmo reizi un tā ir pirmā medību diena, pie tam lācis man izskatās ne pārāk liels,  karabīnes vietā nolemju izmantot video kameru. Lācim  patīk  pozēt un tas apstaigā visu lauku, es jau nogurstu filmēt. Pēc laika arī lācis dodas atpakaļ mežā. Bet ilgi uz lauka viens nepalieku, jo apmēram pēc pusstundas tajā pašā vietā mežmalā parādās cits lācis īpatnējā, sirmā krāsā. Lācis paceļas pakaļkājās un ilgi pēta lauku. Pārliecinājies, ka viss kārtībā, iznāk uz lauka un sāk ganīties auzās. Nolemju šaut, attālums līdz lācim 100-120 m. Izšauju, lācis ierēcas, palecas un ar vienu lēcienu ir atpakaļ mežā. Kā bija iepriekš sarunāts, nekāpju nost no torņa un gaidu jēgeri. Pēc 5 minūtēm viņš arī piebrauc, ejam skatīties un šāviena  vietā konstatējam asinis, tātad šāviens ir sasniedzis mērķi. Sāk krēslot, un uz manu priekšlikumu, ka vajadzētu iet pa pēdām, jēgers atbild, ka viņš nav pašnāvnieks, bez suņiem, un ne agrāk kā rīt no rīta, viņš mežā neiešot. Braucam mājās, kur pēc neilga laika ierodas mans kolēģis, stāsta, ka redzējis lielu lāci, kurš stundu staigājis pa krūmiem, bet tā arī uz lauka nav iznācis. Vakariņojot visa uzmanība tika veltīta manam šodienas šāvienam un man nācās uzklausīt daudzus mednieku stāstus par „pūdeļmaņiem” un sašautiem lāčiem. Kolēģu izdoma bija izcila. Lai gan biju diezgan pārliecināts par šāviena precizitāti, tomēr nakts bija negulēta.

Rīta gaismiņā,  4 mednieki, bruņojušies ar gludstobru bisēm un divām laikām, dodamies meklēt manu medījumu. Ilgi nav jāmeklē, jo apmēram 100 m no šāviena vietas atrodam lāci, kurš ir apmetis cilpu, atgriezies uz savām pēdām un tur arī palicis. Tagad saprotu, cik muļķīgs bija mans vakardienas ierosinājums iet pa lāča pēdām, jo tas būtu bijis pietiekoši bīstami.  Atšķirībā no vakar izskanējušiem zobgalīgiem mednieku stāstiem, šodien saņemu apsveikumus un katrs vēlas nofotogrāfēties ar mani un manu medījumu. Izrādās, esmu nomedījis piecgadīgu lāceni.

Vakarā atkal dodamies uz medībām. Atšķirībā no mana kolēģa, kurš turpina medības, man līdzi nav medību ieroča, bet ir video kamera, jo esmu plānojis nomedīt tikai vienu lāci, tātad šovakar nodarbošos ar filmēšanu. Man atkal veicas, jo izdodas nofilmēt lāceni ar trīs lācēniem. Kolēģim neveicas, jo viņš paliek tukšā.

Trešajā dienā, pēc medību vietu apsekošanas, nolemjam apmainīties ar otru mednieku vietām. Vakarā viņš dodas uz torni, kur es nomedīju lāci, bet es eju sēdēt viņa tornī. Veiksme ir atkal manā pusē, jo neilgi pēc tam, kā es apsēžos tornī, lauka malā parādās liels lācis. Es filmēju, lācis ēd, un tā mēs kopīgi ar lāci pavadām kādas 2 stundas. Viss jau būtu labi, bet sāk krēslot, un man ar jēgeru bija sarunāts, ka ar krēslas iestāšanos, es kāpšu no torņa un došos uz mašīnu. Lācis ēd apmēram 20 m attālumā no torņa, kurā es sēžu bez ieroča, „apbruņojies” tikai ar video kameru. Vajadzētu kāpt no torņa, bet es neriskēju. Ko darīt? Mēģinu lāci ietekmēt psiholoģiski. No sākuma klauvēju pa torņa sienām, lācis neliekas zinis, tad sāku atskaņot mobilajā tālrunī dažādas melodijas. Lācim laikam nav muzikālās dzirdes un manas atskaņotās melodijas neraisa viņā nekādu interesi. Tikai tad, kad es sāku svilpot, lācis negribīgi aizslāj līdz mežam, apsēžas un ilgi pēta torni. Tikai pēc kāda laika tas lēni pazūd mežā. Tad arī es lēni tinos prom uz mašīnu. Kamēr spēlējos ar lāci, nedzirdēju šāvienu un tikai no jēgera uzzinu, ka mans kolēģis nomedījis lielu lāci, kā vēlāk noskaidrojās, viņš bija ieguvis medaļas vērtu trofeju.

Medību atļaujas šajā saimniecībā bija beigušās, bet mans kolēģis vēlējās nomedīt vēl vienu lāci, tāpēc nākošās dienas rītā devāmies atpakaļceļā pie mūsu trešā medību biedra. Satiekot viņu, sveiciena vietā saņēmām: „Jūs no koncentrācijas nometnes?” Pats viņš sēdēja lapenē, tērpies halātā ar kafijas krūzi rokā, toties mēs bijām 3 dienas nemazgājušies un neskuvušies, jo mūsu apmešanās vietā no ērtībām bija pieejama tikai melnā pirts, lai gan par pirti to bija grūti nosaukt. Mūsu sadzīves apstākļi ļoti stipri atgādināja partizānu mitināšanos taigā. Bet toties mums bija lāči! No sākuma gan uz savu biedru noraudzījāmies ar nelielu skaudību, bet kad nomazgājāmies, noskuvāmies un vēl piedevām uzzinājām, ka viņš neko nav nomedījis, jo redzējis tikai lācenes ar lācēniem un vienu nelielu lāci, jutāmies galvas tiesu pārāki.

Nemanāmi pienāca pēdējā medību diena, bet mums trijiem medniekiem tikai divi lāči. Abiem maniem kolēģiem garastāvoklis nebija īpaši pacilāts, jo viens bija galīgi tukšā, bet otrs bija plānojis nomedīt otru lāci. Situāciju ļoti veiksmīgi un operatīvi risināja medību organizatori, viņi sazvanīja blakus esošās medību saimniecības un noskaidroja, ka divās vietās uz piebarošanu iet lāči. Ap pusdienlaiku  mani kolēģi devās katrs uz savu medību saimniecību. Vēlā vakarā mednieki atgriezās un attaisnojās princips nekad nepadoties, bet cīnīties līdz galam. Iznākums bija necerēti labs – viens vidēja lieluma lācis un otrs medaļas vērts ķepainis. Rezultātā, mēs trīs mednieki bijām nomedījuši četrus lāčus un es nofilmēju pusstundu garu filmiņu ar lāču izdarībām, kura varbūt ir vērtīgāka par iegūtajām trofejām. Brauciens bija jauks un iespaidiem bagāts. Arī Jums novēlu izbaudīt lāču medības Karēlijā un vietējo cilvēku atsaucību un viesmīlību!
 


Ielādēju


      Atpakaļ